PUBLIKAS SARUNA AR JANU HJŪZU
Pirms neilga laika jūs uzsākāt sadarbību ar Anastasiju Potapovu. Ko jūs varāt pateikt par viņu, kā par personu un par spēlētaju?

− Viņa ir lieliska juniorspēlētaja un ir sasniegusi patiešām labu progresu pieaugušo vecuma grupā. Viņa ir ļoti konkurētspējīga - tas mani patiesi ļoti piesaistīja. Beznosacījumu konkurētspēja. Tā spēlētājam ir ārkārtīgi svarīga īpašība, uz ko lieku akcentu arī treniņu procesā. Vēl rādās, ka viņa ļoti labi prot mācīties; šīs te divas - prasme mācīties un augsta konkurētspēja.

Šī rīta spēlēs sākumā Anastasija izskatījās ļoti lēna, - pirmajā geimā viņa zaudēja 0-40, tad izvilka visus savus breikpointus un galu galā padevās? No trenera perspektīvas, ko jūs varāt pateikt, kas ar viņu tobrīd notika?

− Viņa bija ļoti satraukta šorīt. Trūka pārliecības par to, kā lai uzsāk spēli. Iespējams, viņa gaidīja, ka, geims noritēs ātrāk, taču tas izvērtās lēns un − ritēja neziņā. Jāsaka, ka viņas labākā konkurētspēja ieslēdzas tad, kad viņa ir nomākta. Tā notiek ikreiz - geima laikā, spēles laikā. Viņa ir īsta cīnītāja. Viņa nevar ciest zaudējumus. Jebkura no meitenēm, no top spēlētājām turnīrā uztver zaudējumu sāpīgi, un ir jākoncentrējas, lai uzvarētu. Spēles laikā tā notiek, ka pēc zināmām situācijām ir pagrūti atgūties. Tas liek panervozēt, bremzēt. Tas nebija labākais sākums, taču spēli viņa pabeidza ekselenti.

Kas jūs, kā treneri piesaista spēlētajos, ar kuriem esat sadarbojies?

− Primais, ko izceļu ir beznosacījumu konkurētspēja. Nav būtiski vai runājam par ATP vai WTA. Endijam Murejam piemīt beznosacījumu konkurētspēja, spēlētājām sievietēm, ar kurām man ir nācies strādāt. Spēja mācīties no tā, kas notiek spēlē. Teniss nav muļķu spēle. Nevar vienkārši atnākt uz kortu un uzdot pa bumbu. Tev ir pastavīgi jāmācas, kad esi kortā - vai tas būtu treniņš vai spēle - ikreiz, esot kortā, ir jācenšas kļūt vēl labākam tādā vai citādā ziņā. Man ir paveicies strādāt ar vairākiem spēlētājiem, kam piemīt šī mentalitāte. Tas būtu tas svarīgākais.

Vai jums ir kāds moto, devīze, ko jūs mēdzat atkārtot saviem audzēkņiem?

− Ko es mēdzu atkārtot audzēkņiem? Varbūt tā ir vairāk kā filozofija manā trenera darbā: "Saknes, lai augtu un spārni, lai lidotu". Man ir būtiski dot saknes Anastasijai [spēlē], lai tad, kad viņa dodas kortā viņa spēj spēlē būt patstāvīga un turpināt iesākto nākotnē. [Moto], ko mēdzu viņai atkārtot -īsti pat nezinu - man tādu sakāmo ir daudz. Droši vien tas, ko atkārtoju visbiežāk, runājot par tenisu, es gribu zināt: kas ir tev galvā, kas ir sirdī un kas ir kājās. Jo tās ir lietas, ko es neredzu un man jāsaņem šī ziņa no viņas: "galva, sirds un kājas".

Kāda ir jūsu attieksme pret noteikumiem par trenera pārtraukumiem spēles laikā?

− Tas ir labs jautājums. Nevienā no četriem "Grand Slams" nav paredzēti trenera pārtraukumi, to ir svarīgi paturēt prātā. Bet es arī domāju, ka, jo īpaši ar jaunākiem spēlētājiem, mēs varam atbalstīt ar savu pieredzi jau tā emocionālajā situācijā, tā var būt samērā svarīga. Noteikti es domāju, ka, jo augstāk tu atrodies un vecāks kļūsti, jo mazāk tev būs šādu sarunu kortā. Es domāju, ka "Grand Slam" ir tik svarīgi, [un], lai arī tie joprojām ir atšķirīgi, uz to arī ir jātiecas.

Tomēr, atgriežoties pie trenera time-outiem, uz ko jūs vairāk liekāt akcentu, ko mēdzat teikt spēlētājam?

− Daudz kas ir atkarīgs no paša spēlētāja, parasti viņš ir tas, kurš tevi izsauc. Spēle jau ir sākusies, tāpēc [tas varētu būt] kaut kas taktisks. Ja ir kaut kas acīs krītošs - jā, es to pasaku. Pirmais sarunu sāk spēlētājs. Dažreiz tā ir panika. Citreiz kortā ir noticis kas negaidīts. Tev jābūt gatavam atbildēt uz visiem jautājumiem, bet prātā jau jāzina, kā [parunāt ar viņu].

Kāds būtu jūsu ieteikums Jelenai Ostapenko, lai apturētu kritumu reitingā?

− Ir grūti runāt par citu spēlētāju, it īpaši konkurences apstākļos. Galvenais, kas viņai būtu jāatceras, ir tas, ka viņa jau ir Grand Slam čempione. Lai kas notiktu ar viņas turpmāko karjeru, viņa jau ir uzvarējusi Grand Slam. Tas prasa mazliet laika [lai pierastu pie lielā čempiona statusa], bet viņa nebūs pirmā un viņa nebūs pēdējā, kas nedaudz noslīdēs. Vēsture rāda, ka vienmēr ir spēlētāji, un tostarp arī daži pašreizējie Grand Slam čempioni, kuriem šādi nedaudz jāpacīnās. Tev ir motivācija uzvarēt Grand Slam, un tu pēc tā tiecies visu savu karjeru - 20 gadus, vai cik nu tur būtu - un tad tas notiek. Pēc tam tevi ir no jauna jāpielāgo savi mērķi, uzdevumi un dažiem spēlētājiem tas prasa mazliet vairāk laika. Viņa [Ostapenko] prot spēlēt, ar to nav problēmu. Es nezinu viņas mērķus vai uzdevumus, tāpēc nekorekti no manas puses teikt [ko vairāk].

Kāpēc, jūsuprāt, dažiem spēlētājiem, tādiem kā, Elīna Svitolina vai Saša Zverevs, ir tādas grūtības parādīt savu labāko sniegumu Grand Slam turnīros?

− Par Sašu Zverevu es neko daudz nevaru pateikt. Raugoties uz Svitolinu, es domāju pusfinālu Vimbldonā, viņai sokas arvien labāk. Noteikti ir [spiediens], un tad tiek gaidīts: jo augstāka ir sēkla, jo tas ir šāds. Es domāju, ka gan Sašam gan Svitolinai viņiem ir tik intensīvi gadi, un viņi sacenšas katrā turnīrā. Neatkarīgi no tā, vai tas ir atbilstošs Grand Slam, varbūt [viņiem vajag] noteikt Grand Slam kā prioritāti. Bet, kad jūs vinnējat nedēļu pēc nedēļas, pastāv cerības - ka tā būs vienmēr. Taču atskatoties uz tādiem kā Andijs Murejs, kurš zaudēja piecos finālos, pirms viņam izdevās uzvarēt savu pirmo. Grand Slam uzvarēt nav viegli. Viņi joprojām ir jauni. Viņiem ir laiks.

Kā tenisa spēlētāji strādā pie mentālās komponentes šajā sportā?

− Jā, es domāju, prāta elementam ir būtiska loma, reitinga top 20, pavisam noteikti. Top 30, 40, viņi visi, protams, var spēlēt fantastisku tenisu, spēka tenisu. Tagad, ar Ešlijas Bartijas parādīšanos, situācija nedaudz atšķiras, taču kopumā mentālo komponenti raksturo neticama konkurētspēja, spēja mācīties un pieredze. Kamēr tu mācies ik reizi, dodoties laukumā, tu tiksi galā ar visu, kas tajā notiek. Tiem, kuriem patīk sacensties, es domāju, ir vienkāršāk apgūt šo prāta attieksmi. Kā trenerim man ir paveicies, ka man atkal ir darbs ar konkurētspējīgs spēlētājs. Tad laukuma treniņos ir jārada sāncensības situācija, lai turpinātu pie šī piestrādāt. Piestrādājot pie snieguma tehnikis, to atkal jānovirza sacensības gultnē, jo tieši tādu pieeju prasa darbs ar tavu audzēkni. Tātad mentālā apmācība, kas norit laukumā, vai ārpus tā ir vērsta uz konkurētspēju. Tas ir individuāls sacensību sporta veids, un apmācība notiek ar konkurences palīdzību.